Ievads: Ķīnas un Japānas gadsimtiem ilgās mierīgās līdzāspastāvēšanas laikā Ķīnas kultūra bieži bijusi paraugs Japānai. Miers beidzās, kad Japāna atvēra savas robežas Rietumiem. Turpmāk tā diktēja noteikumus un piedzīvoja milzu izaugsmi, bet Ķīna noskatījās uz to no malas. Tagad Ķīnai apnicis griezt otru vaigu. Cīņa par Āziju ir sākusies...

Cīņa Par Vēsturi

Japāna importēja Ķīnas kultūru

Lai labāk izprastu pašreizējo nesaskaņu cēloņus, jāiedziļinās šā Āzijas reģiona vēsturiskajā attīstībā.

Ne vienmēr Japāna bijusi priekšgalā. Salas ir apdzīvotas tikai aptuveni 15 000 gadu, turpretī Ķīnā cilvēki ir mitinājušies teju vai divus miljonus gadu. Vēl pirms dažiem gadsimtiem milzīgā Ķīna bija bagātas un izsmalcinātas kultūras radītāja, ko Japāna tikai atdarināja.

Ap 7000. g. p.Kr. apgabalos pie lielo Ķīnas upju - Huanhes un Jandzi - krastiem uzplauka zemkopība un radās zemkopju apmetnes. Daudzas pilsētu savienības jau bija izveidojušās līdz 1600. g. p. Kr., kad nodibinājās Šanas valsts. Japāna apvienojās tikai 2000 gadu vēlāk.

Šanas dinastijas laikā tika izgudrota ķīniešu rakstība. Sākumā hieroglifus izmantoja zīlnieki, lai uz dzīvnieku kājām un bruņurupuču bruņām rakstītu pravietojumus, taču Džou dinastijas laikā (1000.-255. g. p.Kr.) tos jau lietoja literatūras un vēstures pierakstam. Šajā laikā dzīvoja arī abi diženie Āzijas ideju pamatlicēji Konfūcijs un Laodzi.

Saskaņā ar japāņu mitoloģiju pirmais Japānas valdnieks uzcēla pili Jamato līdzenumā pirmajā pavasara dienā 660. g. p.Kr. Tas bija Dzimmu, Saules dievietes Amaterasu pēctecis. No viņas Dzimmu bija mantojis trīs lietas - bronzas spoguli, zobenu un krelles -, ar kurām Saules dieviete savulaik izvilināta no grotas. Šie priekšmeti joprojām ir imperatora regālijas, un viņa dievišķā izcelsme bija daļa no valsts reliģijas, sintoisma, līdz pat sakāvei Otrajā pasaules karā, pēc kuras imperators Hirohito bija spiests atteikties no sava dievišķā statusa.

Patiesībā Uzlecošās saules zeme tika apvienota tikai 1000 gadus pēc Dzimmu, kad kopā ar budismu Japānā ienāca ķīniešu rakstība, māksla, filozofija, arhitektūra, valsts iekārta un birokrātija.

Ķīniešu hieroglifi nonāca Japānā 5. gs., tomēr pagāja vairāki gadsimti, iekams tie tika pielāgoti japāņu valodai un ar tiem sāka pierakstīt valsts vēsturi un dzeju. Arī Japānas arhitektūra smēlušies iedvesmu no Ķīnas. Pirmie budistu tempļi tika uzcelti 6. gs. pēc ķīniešu parauga. Dzīvojamām mājām japāniskus akcentus piešķīra koka konstrukcijas ārsienās, niedru jumti, koka grīdas ar paklājiem un papīra šķērssienām - papīrs bija vēl viens no Ķīnas ievests produkts. Keramiku japāņi bija pazinuši jau ilgi, bet ap 8. gadsimtu no Ķīnas tika aizgūtas krāsainas svina glazūras un porcelāns. 7.-8. gadsimta japāņu glezniecību spēcīgi ietekmēja Ķīna, un savu īpatnēju mākslas, amatniecības, arhitektūras un literatūras stilu japāņu augstākās aprindas sāka radīt ne agrāk kā 10. gadsimtā.

Arī Japānas valsts iekārta ar imperatoru priekšgalā bija aizgūta no Ķīnas. Imperatora ģimene un aristokrāti dzīvoja nošķirti no pārējās tautas, iedzīvotāju vadīšanai bija izveidota birokrātiska sistēma ar daudziem ierēdņiem, kuri izdeva likumus un uzraudzīja to pildīšanu pēc ķīniešu parauga. Pamazām imperatora vara pārgāja dižciltīgo rokās, un 1185. gadā Japānas imperators bija vairs tikai reliģiska figūra. Īstā vara tagad piederēja sjogunam, dižciltīgas dzimtas ģenerālim, kas raudzījās, lai tiktu pildīts busido jeb samuraja ceļš - īpašs goda kodekss, kas daudzināja drošsirdību, spēku un uzticību.

Ķīna pieprasa atvainoties par pagātnes grēkiem...

1937. gadā japāņu karavīri ieņēma Ķīnas pilsētu Nankinu un nogalināja vairāk nekā 140 000 cilvēku. Ārpus Ķīnas robežām šis slaktiņš bija tikpat kā aizmirsts, bet nu kļuvis par iemeslu Japānas un Ķīnas attiecību krīzei. Jau 80. gados japāņu grāmatās Nankinas notikumi bija raksturoti kā starpgadījums un adekvāta atbildes reakcija uz spēcīgo pretestību. Labējie politiķi pat apgalvoja - neesot liecību tam, ka šāds slaktiņš vispār bijis. 2005. gada aprīlī Japānas varas iestādes apstiprināja skolas mācību grāmatu, kurā bija notušēta japāņu nežēlīgā rīcība, un tas izraisīja sašutuma demonstrācijas Ķīnā.

Agrāk ķīnieši nebija likušies ne zinis par japāņu provokācijām, bet šī mācību grāmata panāca, ka saniknotie Ķīnas iedzīvotāji aicināja boikotēt japāņu preces un apmētāja japāņu firmas, veikalus, restorānus un konsulātus ar krāsu, akmeņiem, tomātiem un olām. Dedzīgie protesti Japānai bija kā pīlei ūdens. Rezultātus nedeva arī kara beigu sešdesmitgadei veltītās ķīniešu demonstrācijas. 2005. gada oktobrī konfliktu vēl saasināja Japānas premjerministrs Koidzumi, apmeklējot Jasu-kuni templi. Tajā tiek godināti japāņi, kas zaudējuši dzīvību karā, - viņu vidū arī vairāk nekā 1000 notiesātu kara noziedznieku. Šī vizīte uzjundīja sašutumu, Ķīnā, kas, aizvien ciešāk iekļaujoties starptautiskajā sabiedrībā, uzstājīgi pieprasa Japānas atvainošanos.

Tik ikdienišķa lieta kā jaunas mācību grāmatas izdošana 2005. gada aprīlī izraisīja diplomātisku krīzi starp divām varenākajām Āzijas valstīm - Japānu un Ķīnu. 1937. gada Nankinas slaktiņš, kurā Japānas armijas vienības brutāli noslepkavoja tūkstošiem Ķīnas civiliedzīvotāju, japāņu grāmatā bija nosaukts par starpgadījumu, un šāds cietsirdīgās rīcības apzīmējums Ķīnā izraisīja milzīgas pret Japānu vērstas demonstrācijas. Ķīnieši apgalvo, ka Nankinā nonāvēti 300 000 cilvēku un ka Japāna mēģina ignorēt vēstures faktus. Situāciju neuzlaboja tas, ka Japānas premjerministrs Džuničiro Koidzumi oktobrī apmeklēja Jasukuni templi Tokijā, kur citu starpā tiek godināti arī vairāk nekā 1000 japāņu, kas notiesāti par kara noziegumiem Otrā pasaules kara laikā. Gadu desmitiem ilgi tikpat kā nelikusies ne zinis par to, kā Japāna interpretē vēstures notikumus, pasaules visapdzīvotākā valsts pašlaik maina savu attieksmi. Tās iedzīvotājiem radusies sajūta, ka Japānas iznireļi kāpj uz varžacīm, un nu viņiem pietiek. Laiki, kad Ķīna bija atpalikusi agrāra valsts un bagātā Japāna diktēja savus noteikumus, drīz būs galā. Un cīņa par Āziju ir sākusies.

Skolotājs - Jēzus brālis

Kamēr Japānā pie varas bija sjoguni, Ķīna dzīvoja izolācijā, ko pārtrauca tikai mongoļu kundzības laiks. Ķīnas mākslā un kultūrā valdīja uzplaukums, bet 19. gadsimta vidū mieru izjauca vairākas iedzīvotāju sacelšanās pret nabadzību un apspiestību. Viens no šādiem dumpjiem 1852. gadā pārauga asiņainā pilsoņu karā. To uzsāka kāds Ķīnas dienviddaļas skolotājs, kam bija parādījusies vīzija, ka viņš esot Jēzus jaunākais brālis.

Skolotājs ar sev uzticīgu prozelītu armiju devās uz ziemeļiem un ieņēma Nankinu, ko padarīja par Lielās labklājības un taisnības valsts (Tai ping tianguo) galvaspilsētu. Šo dumpi sauc par taipinu sacelšanos. Jaunās valsts iekārta bija reliģisko fundamentālistu diktatūra. Tajā nebija vietas citām reliģijām, kā vien taipinu kristietības paveidam, bet dumpinieki tik un tā ieguva daudz piekritēju, jo viņu uzskati, ko veidoja kristietības, konfuciānisma un vienlīdzības ideoloģijas mistrojums, gāja pie sirds daudziem apspiestajiem.

Taipinu sacelšanās ilga 12 gadus, un daudz netrūka, lai tās vadoņi iegūtu varu visā Ķīnā. Tomēr viņu valdība izira, un imperatora armija kopā ar ārvalstu papildspēkiem apspieda sacelšanos. Imperatora karaspēks, 1864. gadā ieņemot Nankinu, nogalināja ne vien taipinu dumpiniekus, bet arī daudzus civiliedzīvotājus, izlaupīja viņu iedzīvi un nodedzināja mājas. Nankina tika teju vai noslaucīta no zemes virsas. Pāri palika tikai akmens būves. Pilsoņu karā, kas bija viens no asiņainākajiem pasaules vēsturē, bojā aizgāja ap 20 miljoniem ķīniešu.

Japāna atveras Rietumiem

Šajā laikā lielas pārmaiņas norisinājās arī Japānā. Beidzās izolācijas periods, un valsts bija ceļā uz modernizāciju. Pēc 1603. gada, kad imperators par sjogunu iecēla Tokugavu, kura vārdā nosaukts izolācijas periods, Japāna piedzīvoja uzplaukumu, bet vienlaikus arī stingru valsts varu un šķiru noslāņošanos. Vairāk nekā 200 gadu zeme bija slēgta ārzemniekiem. Budisms tika atbīdīts malā, par vadošo filozofiju kļuva konfūcisms, kurā īpaši akcentētas tradīcijas un paklausība. Kristīgos misionārus sodīja ar nāvi, bet japāņiem nebija ļauts atstāt savu valsti.

Attēlā: Ķīniešu raksts.

Taču 19. gadsimta 50. gados izolācijai pienāca gals, 1867. gadā tika likvidēta sjoguna valdīšana un atjaunota imperatora vara. Imperators kopā ar saviem ierēdņiem uzsāka zemes modernizāciju, iedvesmu smeļoties no Rietumiem, bet lielu uzmanību veltot japāniskās identitātes un tradīciju saglabāšanai. Japāna bija vienīgā trešās pasaules valsts, kur rūpniecība attīstījās vēl līdz Pirmajam pasaules karam, taču tās pašapziņa bija arī vairāku bruņotu konfliktu cēlonis. Vispirms - ar Ķīnu.

Vienā no pirmajām 1894. gada jūlijā uzliesmojušā Japānas-Ķīnas kara dienām japāņu izcelsmes Ķīnas pētnieks Naito Konans rakstīja, ka Japānas jaunā misija esot izplatīt tās civilizāciju un dzīvesveidu visā pasaulē. Tā kā Ķīna esot lielākā Āzijas valsts, Japānai jāņem savās rokās un jāpilnveido ķīniešu kultūra, kas nu nonākusi līdz sairumam. Kara tiešais iegansts bija tas, ka japāņi iecēla Korejā savu marionešu valdību. Ķīna atbildēja, nosūtot kuģi ar 1000 karavīriem, taču japāņi konfliktā uzvarēja, un Ķīnai bija jāparaksta miera līgums, pēc kura nosacījumiem Japāna ieguva kontroli pār Koreju un pakļāva sev Taivanu, Penhu salas un Ļaodunas pussalu. Japāna saņēma arī lielu kontribūciju, bet tad iejaucās Krievija, Francija un Vācija, atņemot tai daļu kara laupījuma un izraisot sašutuma vētru. Militārie spēki tika pastiprināti, un 1904. gadā Japāna uzbruka Krievijai. Ar starpnieku palīdzību Japānai izdevās iegūt papildu tiesības, savukārt Krievijas pozīcijas tika vājinātas.

Jauna konflikta pamatā - nafta un gāze

1894.-1895. gada Japānas-Ķīnas karš bija pirmais abu valstu bruņotais konflikts. Ķīna cieta sakāvi un zaudēja Taivanu, Penhu salas un Ļaodunas pussalu. Tai bija arī jāsamaksā kontribūcija un jāatsakās no kontroles pār Koreju, bet jau pavisam drīz pēc tam Japāna bija spiesta atdot daļu iekaroto teritoriju atpakaļ Ķīnai.

1931. gadā Japāna iekaroja Mandžūriju un paplašināja savu ietekmi Ķīnā. Cenšoties pakļaut pārējo Ķīnu, 1937. gadā japāņu karavīri noslepkavoja milzumu civiliedzīvotāju Ķīnas pilsētā Nankinā. 1940. gadā Japāna turpināja agresiju, uzbrūkot Franču Indoķīnai (Vjetnamai, Laosai un Kambodžai), bet 1941. gadā - amerikāņu flotes karabāzei Pērlhārborā. Kara laikā ķīnieši bija sabiedroto pusē un pieteica Japānai karu, taču neuzsāka ofensīvu. Turpretī Japāna iebruka vairākās Āzijas valstīs, kur nežēlīgi izturējās gan pret civilistiem, gan karagūstekņiem. Vēlāk japāņus piespieda atkāpties, un galu galā agresori cieta totālu sakāvi. Pēc kara beigām Japāna izvēlējās stingri pacifistisku kursu, kas nostiprināts valsts konstitūcijā.

Tomēr var gadīties, ka šis kurss tiek pārskatīts. Patlaban Japāna uztver Ķīnu kā Ziemeļkorejai līdzvērtīgu draudu, jo Ķīna pieprasa atpakaļ Taivanu un izvirza savas tiesības iegūt naftu un gāzi Austrumķīnas jūrā. Šajos gados notiek bruņošanās gan Ķīnā, gan Japānā.

Nacists glāba civiliedzīvotājus

Pirmā pasaules kara laikā Japāna bija Antantes pusē un pēc kara pārņēma savā pakļautībā visus Vācijas iekarojumus Āzijā. Pamazām Japāna tapa par lielvalsti, bet Ķīna spēra soli pretī modernajai pasaulei tikai 1911. gadā, kad tika gāzts pēdējais imperators. 1915. gadā Japāna pieprasīja, lai tiktu paplašinātas tās īpašās tiesības Ķīnā, piemēram, dota kontrole pār Mandžūriju un Iekšējo Mongoliju. Kaut arī pēc kara beigām Japāna šīs prasības samazināja, tomēr nepakļāvās ārpasaules protestiem. 1931. gadā tā iekaroja un padarīja par savu koloniju Mandžūriju.

1937. gadā notikumu epicentrā atkal nokļuva Nankina, jo pilsētai uzbruka japāņi. Slaktiņš tajā kļuvis par simbolu japāņu karavīru nežēlībai un sadismam pret civiliedzīvotājiem, kā arī nevērībai pret starptautiskajiem kara vešanas likumiem. Uzbrukums sākās decembrī. To savā dienasgrāmatā ir aprakstījis vācietis Džons Rābe, Nankinā izvietotās Siemens elektroniskās rūpnīcas vadītājs. Atšķirībā no lielākās daļas ārzemnieku, viņš nolēma palikt pilsētā, lai tur izveidotu drošības zonu Nankinas civiliedzīvotājiem. Rābem, kurš bija nacistu partijas biedrs, izdevās glābt vairāku simtu tūkstošu cilvēku dzīvību - gan drošības zonā, gan paša mājās, kur glābiņu meklēja vairāk nekā 600 šausmu pārņemti Nankinas iedzīvotāji. Viņa labākais ierocis bija rokas apsējs ar kāškrustu, pret ko japāņu karavīriem bija liels respekts. Japāna bija Vācijas sabiedrotā, un daudzi japāņi apbrīnoja Hitleru.

Tomēr pat Džona Rābes lielais, nesavtīgais ieguldījums nespēja novērst to, ka ielās mētājās nocirstas galvas un ložu sacaurumoti vai bajonešu caururbti ķermeņi. Līķi netika apbedīti. Japāņi uzskatīja, ka ķīniešu mirstīgās atliekas pelnījušas, lai tās aprij klaiņojoši suņi, un šo suņu gaļas izstrādājumi tika pārdoti ķīniešiem.

1941. gada 7. decembrī Japāna uzbruka amerikāņu jūras kara bāzei Pērlhārborā Havaju salās. Negaidītais uzbrukums nodarīja lielus postījumus un bija domāts kā brīdinājums ASV nejaukties Japānas agresīvajā koloniālajā politikā.

It visur, kur vien Japāna iebruka, sekoja nežēlīga un pazemojoša izrēķināšanās ar vietējiem iedzīvotājiem un palikušajiem rietumniekiem. Tika iekarota Indoķīna, Indonēzija, Filipīnas un Birma, līdz visbeidzot Ķīna bija izolēta no ārpasaules. Taču tad kara veiksme uzgrieza Japānai muguru un iniciatīvu savās rokās pārņēma ASV. Japāna ieguldīja karā visus spēkus. Iedzīvotāji cieta lielu trūkumu un tika pakļauti amerikāņu uzlidojumiem, bet valsts vadība negrasījās padoties. Tūkstošiem jaunu vīriešu tika sūtīti nāvē kā kamikadzes - dzīvas bumbas, kuru mērķis bija nogremdēt sabiedroto kuģus, - arī pēc tam, kad Vācija bija kapitulējusi un visur citur bija izsludinātas kara beigas.

Japānu apturēja atombumba

Japāna kapitulēja tikai 1945. gada 15. augustā, kad atombumba Hirosimā bija nogalinājusi 80 000 cilvēku, bet Nagasaki - 30 000. 1946. gada pirmajā dienā imperators Hirohito pasludināja, ka viņam vairs nav dievišķa statusa. Pēc tam Tokijas prāvā, kas bija starptautiska tiesa pār 28 vadošajiem japāņu ģenerāļiem un politiķiem, septiņiem piesprieda nāves sodu un sešpadsmit - mūža ieslodzījumu. Pēc tam Japānu okupēja ASV, piespiežot to uz visiem laikiem atteikties no militārām ambīcijām. Armiju un floti likvidēja, Japānā notika visaptverošs demokratizācijas process, nodibinātas vairākas partijas un izveidots jauns parlaments. Imperatoram ļāva palikt tronī, un Japāna kļuva par konstitucionālu monarhiju.

Laikā līdz 1952. gadam, kamēr turpinājās amerikāņu okupācija, Japāna nostiprināja savas tradīcijas, ceļot godā sintoismu, tējas ceremonijas un citas senās ieražas. Ķīna kļuva par tautas republiku, kas apkaroja tradīcijas un ieviesa mīkstas auduma čībiņas, tā dēvētās Mao kurpes, protestējot pret nosaitētajām sieviešu pēdām. 1949. gadā cīņā par Ķīnas nākotni uzvarēja komunists Mao Dzeduns ar biedriem, bet agrākais valsts galva Čans Kaisi un viņa piekritēji no Gomindana partijas aizbēga uz Taivanu, kas līdz šai dienai izvairījusies no lielās Ķīnas ķetnām.

Mao vīzija par ikvienam ķīnietim valsts garantēto bļodiņu, kas vienmēr būtu pilna ar rīsiem, pirmajos komunistiskās Ķīnas pastāvēšanas gados cieta daudzas sakāves. Vismaz 20 miljoni cilvēku nomira bada nāvē lielā lēciena laikā. Lēciens sākās 1958. gadā un bija iecerēts, lai nodrošinātu lielu ražošanas pieaugumu, taču beidzās ar katastrofālu badu. Vēlāk gan daudz vairāk ķīniešu guva iespēju paēst, taču par to bija jāmaksā ar stingru ideoloģisku diktātu, kas liedza jebkādu novirzi no valdības noteiktā kursa. Gandrīz miljons cilvēku zaudēja dzīvību kultūras revolūcijas laikā 60. un 70. gados. No 70. gadu beigām reformas deva zināmu brīvību privātai uzņēmējdarbībai. Ekonomiskā izaugsme paātrinājās, taču palielinājās sociālā nevienlīdzība, korupcija un piesārņojums, lika sevi manīt citi industriālās sabiedrības trūkumi.

Japānas tautsaimniecība pēc Otrā pasaules kara piedzīvoja strauju izaugsmi. Valsts ekonomiku pašlaik pārspēj vienīgi ASV, taču 90. gadu vidū panākumu pavediens pārtrūka. Tagad gan to atkal sien kopā, tomēr Japānas nacionālais kopprodukts (NKP) kādu laiku samazinājās par 4% gadā. Turpretī Ķīnas tautsaimniecība kopš 80. gadiem ir gājusi uz augšu un tagad piedzīvo 9% NKP pieaugumu gadā. Novērotājiem gan šķiet, ka Japāna atkal izmantos Ķīnas situāciju savā labā. Japānas eksporta pieaugumu par divām trešdaļām izskaidro tirdzniecība ar Ķīnu, un tai piegādātā tērauda, ķimikāliju un iekārtu detaļu apjoms teju vai pārsniedz eksportu uz ASV, līdz šim lielāko Japānas tirdzniecības partneri. Savukārt Ķīnas ekonomikas uzplaukums saistāms arī ar lētu preču un darbaspēka pārdošanu Japānai.

Cīņa Par Teritoriju

Aktualitātes - gāze un nafta

Attēlā: Gāzes atradnes Austrumķīnas jūrā.

Abu valstu intereses ir ļoti dažādas, un gan Ķīna, gan Japāna atkal sākušas bruņoties. Japānai ir labi apmācīti bruņotie spēki, un pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara tā piedalās starptautiskās militārās operācijās. Savukārt Ķīnas pastiprinātā bruņošanās liek raizēties ne vien Japānai, bet ari ASV - Taivanas dēļ, kuru Ķīna grib atgūt. Ja tā izmantos militāru spēku, Taivanas sabiedrotās ASV būs spiestas doties pretuzbrukumā. Šāds notikumu pavērsiens visdrīzāk iesaistīs konfliktā arī Japānu, kas ir ASV sabiedrotā.

Arī cīņa par naftu un gāzi padara Japānu un Ķīnu par pretiniecēm, jo Ķīnas izaugsmei vajadzīga pieeja naftas resursiem, kas atrodas abu valstu teritoriālajos ūdeņos. Lai apmierinātu pieaugošo vajadzību pēc naftas, Ķīna sākusi tirgoties ar Irānu - vienu no valstīm, ko ASV prezidents iekļāvis ļaunuma ass sarakstā. Pēkšņi uzliesmojušās ķīniešu dusmas par japāņu skolas grāmatām ietekmē daudzi faktori. Japāņi uzskata, ka jau neskaitāmas reizes atvainojušies par savām Otrā pasaules kara gaitām, bet ķīnieši pārmet, ka japāņi to neuztverot pietiekami nopietni - kaut vai tāpēc, ka Japāna nav piedāvājusi izmaksāt upuriem kompensāciju. Un arī tāpēc, ka Japānas premjerministrs devies oficiālā vizītē uz pretrunīgi vērtēto Jasukuni templi.

Cīņa Par Ekonomiku

Ķīnas ekonomika apsteigs Japānu

Ķīnā darbaspēku veido ap 760 miljoniem cilvēku, un valsts ekonomika piedzīvo krasu pieaugumu.

20. gs. 30. gados kāds japāņu ekonomists raksturoja Austrumāzijas valstu tautsaimniecību, nodēvējot tās par Lidojošajām zosīm - kāsi, kas lido ar Japānu priekšgalā. Kad Japāna, pēc pasaules kara tikusi uz kājām, pārgāja no vieglās rūpniecības (piemēram, tekstiluzņēmumiem) uz smago (piemēram, automašīnu un kuģu būvi), tās sekotājas pārņēma zemākai industrializācijas pakāpei atbilstošās tehnoloģijas un produktu ražošanu. Pēc tam tas atkārtojās mazāk attīstītās valstīs. Ražošana pamazām pārcēlās uz nabadzīgākām valstīm - no Japānas uz Dienvidkoreju un Taivanu, tad uz Honkongu un Singapūru, tad uz Taizemi, Indonēziju un Vjetnamu. Nu attīstība nonākusi līdz Ķīnai, pēdējai zosij kāsī. Ķīnas vadītāji ir atvēruši valsti tirgus ekonomikai, un, kaut arī attīstītākā nozare vēl arvien ir lauksaimniecība, Ķīnas piekrastē izauguši lieli rūpniecības uzņēmumi. Tajos top elektronika un tekstilizstrādājumi, telekomunikāciju ierīces un darbgaldi.

Daudz netrūkst, lai Ķīna noķertu vadošo zosi. Japānas NKP gan vēl joprojām ir aptuveni trīsreiz lielāks nekā Ķīnai, bet Ķīnas izaugsme ir milzīga, un eksperti paredz, ka tās ekonomika pēc 20 gadiem pārspēs gan Japānu, gan citas valstis.

Detalizētāku fotoinformāciju par šo rakstu var apskatīt žurnālā "Ilustrētā Zinātne" Nr.3/2006