Takeshi Kitano
武北野

Takeshi KitanoJapānaDzimšanas datums: 18.01.1947
Dzimšanas vieta: Tokija, Japāna
Pazīst arī kā: Beat Takeshi, Bito Takeshi, Takeshi, ビートたけし
Lomas: Režisors (12) / Aktieris (15) / Scenārija Autors (12) / Personība (5)

“Man vajadzēja desmit gadus atveidot sēriju slepkavas un izvarotājus, lai Japānas skatītājs beidzot saprastu, ka esmu nopietns aktieris.”
(Takeshi Kitano)

Biogrāfija

Takeši Kitano pazīstams arī kā Beat Takeši ir dzimis 1947. gada 18. janvārī strādnieku kvartālā Umešima, Adačiku, Tokijā, Amerikāņu okupācijas laikā.

Viņa vecāki ir Kikudžiro un Saki Kitano. Takeši ir ģimenes jaunākā atvase. Viņam ir divi vecāki brāļi Šigekazi un Masaru, kā arī vecāka māsa Jasuko. Ģimene dzīvoja ļoti nabadzīgos apstākļos. Savā autobiogrāfijā Kitano atklāj dažus faktus par savu nabadzīgo bērnību. Piemēram, kā galdu mācībām ģimene izmantoja vecas apelsīnu kastes, bet, lai vakaros varētu lasīt grāmatas, viņi devās uz ielas, lai zem ielu lukturiem lasīto nepieciešamo lasāmvielu.

Pats Takeši bieži vien piemin arī dažādus gaišus un patīkamus momentus, jo īpaši savstarpējo draudzīgumu starp vietējiem iedzīvotājiem.

Būdams jaunietis, viņš meklēja nepārtrauktu uzmanību, piesakoties dažādās aktivitātēs, piemēram, vairākos beisbola pulciņos. Tomēr ilgāku laiku ar lielu aizrautību Takeši nodarbojās ar boksu. Ar boksu viņš aizrāvās tik tālu, ka puisim pat radās problēmas ar mācībām.

Viņam padevās matemātika un māksla, tāpēc Kitano nolēma, ka vēlas kļūt par inženieri, kurš izstrādā automašīnas. Viens no viņa sapņiem bija strādāt Honda kompānijā.

1965. gadā Kitano sekmīgi nokārtoja iestājeksāmenus un uzsāka inženiera studijas prestižajā Meidži universitātē.

Bet tā vietā, lai sekotu savai akadēmiskajai karjerai, Kitano sāka aizvien vairāk laika pavadīt Tokijas kvartālā Šindžuku. Šajā vietā pulcējās un laiku pavadīja vietējie intelektuāļi, mākslinieki, rakstnieki un citu kreatīvo arodu pārstāvji.

Kitano sāka sevi saukt par „futen” jeb burtiskā tulkojumā „trakie cilvēki”. Šī „futen” kopiena ir kā sociālie atkritēji, kas centās pretoties iekārtai un nodoties radošajai brīvībai.

Viņš sēdēja un klausījās džeza mūziku, diskutējot par franču eksistenciālismu, mākslu un literatūru. Daudz laika Kitano pavadīja bibliotēkās gūstot gudrības par tematiem, kas tika apspriesti Šindžuku ielās.

Pēc četriem universitātes gadiem, Kitano pameta studijas 1970. gada 1. oktobrī. Vīlusies dēla rīcībā, viņa māte vēl gadu turpināja maksāt studiju maksu, cerībā, ka dēls atgriezīsies un absolvēs universitāti. Jāsaka, ka Kitano absolvēja universitāti, tikai pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem. 2004. gada 7. septembrī viņš ieguva grādu un lepni teica, ka: „Es mammai paziņošu šo laimīgo vēsti!”

Universitātes gados jaunietis aizrāvās ar nāves un esamības jautājumiem. Viņam bija bail no nāves vismaz tikmēr, kamēr viņš nebija sasniedzis tās lietas, ko dzīvē vēlējies. Iespējams, tāpēc arī Takeši pameta studijas.

Aizgājis no universitātes Takeši strādāja dažādus darbus, kas deva līdzekļus izdzīvošanai. Viņš strādāja gan par rakstnieku, krāvēju, pārdevēju, taksistu, gan citos amatos. Tomēr mētāšanās pa dzīvi viņu sāka nogurdināt un jaunietis pat, tiesa nesekmīgi, mēģināja iegūt darbu kārotajā Honda uzņēmumā.

1972. gadā Takeši pārvācās no dzīves Šindžuku rajonā un Asakusas rajonu. Šis rajons bija pilns dažādu izpriecu, tajā skaitā dažāda veida teātriem. Puiša jaunais mērķis bija kļūt par komiķi. Tomēr ceļš uz jaunā mērķa sasniegšanu nebija medus maize, gluži pretēji, Takeši nācās pat lūgties, lai viņam dod iespēju pierādīt sevi kādā no vietējiem klubiem.

Viņam paveicās. Kāds franču striptīza teātris ik pa laikam organizēja komiķu priekšnesumus, kur centrālais cilvēks bija Fukami Senzaburo. Takeši palūdza kādai dāmai no teātra, lai tā iepazīstina viņu ar Senzaburo. Dāma piekrita, tomēr ar nosacījumu, ka Takeši šo pakalpojumu atstrādās teātra labā lifta zēna amatā.

Nākamos mēnešus Takeši strādāja pie šī teātra lifta, kā arī veica citus palīgdarbus. Tādā veidā sadraudzējoties gan ar dejotājām, gan vietējo personālu. Turot doto solījumu, Takeši tika iepazīstināts ar Fukami. Negribot, tomēr Fukami piekrita pastrādāt ar šo jaunieti. Lai gan Takeši bija uzcītīgs students, tomēr Fukami bija slinks skolotājs. Bet Fukami redzēja jaunieša degsmi, un, laikam ejot, kļuva daudz pielaidīgāks.

Drīz vien Fukami nolēma dot Takeši iespēju tēlot izrādē transvestītu. Viņam tas izdevās un publika bija atsaucīga, tomēr Fukami šis priekšnesums nepatika, tāpēc Takeši uz vairākiem mēnešiem tika atstumts no sadarbības ar šo teātri.

Atkal ilgu laiku strādājot liftā, Kitano tomēr uzsmaidīja veiksme. Kādu vakaru uz izrādi nebija ieradies viens no komiķiem, tāpēc tika pajautāts vai Takeši nevar viņu aizvietot. Pārģērbies par transvestītu, puisis devās uz skatuves. Lai gan pielaižot kļūdu pēc kļūdas, tomēr viņš guva publikas atzinību un drīz vien atkaroja Fukami uzticību.

Nākamos divus gadus Takeši darbojās tikai un vienīgi kā komiķis. Humors un komiķa darbs kļuva par Takeši ikdienu. Tomēr drīz vien Asakusas izklaides industrija sāka pagrimt, un Takeši atkal nonāca pie atziņas, ka ir jāmeklē kas cits.

Jau ilgāku laiku Takeši domāja par apvienošanos ar kādu no komiķiem. Tajā laikā viņš iepazinās ar Kaneko Kijoši, kurš tika dēvēts par Džiro. Arī Džiro strādāja franču teātrī.

Džiro piedāvāja apvienoties, tomēr Takeši ilgāku laiku pretojās piedāvājumam. Galvenokārt baidoties nodot Fukami uzticību. Bet pēc kāda laika viņš tomēr piekrita apvienībai un paziņoja Fukami jaunākās ziņas. Pēc šo ziņu izdzirdēšanas, Fukami pat saslima.

Jaunais duo pieņēma vārdu „Šokakuja Džiro, Džiro”, tomēr ar priekšnesumu piedāvājumiem viņiem īpaši labi neklājās. Finansiālā ziņā abi komiķi cieta pamatīgus zaudējumus. Tajā laikā, lai komiķu apvienības sasniegtu slavu, viņām vajadzēja uz skatuves nokļūt caur citu slavenāku komiķu apvienībām. Columbia Top Light bija viena no slavenākajām apvienībām, tāpēc Takeši un Džiro nolēma cīnīties par to, lai šī apvienība iepazīstina viņus auditorijas priekšā.

Viņi piekrita, tomēr pie nosacījuma, ka Takeši un Džiro apvienībai vajadzēs mainīt nosaukumu uz „Sora Takeši Kijoši”. Tomēr slava nenāca... Takeši nonāca pie secinājuma, ka Džiro rakstītais humors nebija smieklīgs. Viņš sāka ignorēt izrādes un pat ja ieradās uz izrādi, šad tad pat sakāvās ar auditoriju gadījumā, ja tie nesmējās par dueta jokiem. Drīz vien šis duets izjuka.

Pēc kāda laika Takeši pamanīja jaunu komiķi Joušiči, kura īpatnība bija tā, ka šis komiķis spēja izspļaut jokus tik ātri, it kā viņa mute būtu automātisks joku spļaušanas ierocis. Tieši šādu jaunu pieeju Takeši bija meklējis. Iedvesmas pilns, Takeši sarakstīja pavisam jaunus jokus sev un Džiro. Joki bija par Tokijas iedzīvotāju Takeši tēlā, kurš nepārtraukti aizskāra fermeri, kas ieradies pilsētā Džiro tēlā. Ar šo ideju devies pie Džiro, Takeši diktēja savus noteikumus par ainu izspēli un dueta jauna nosaukuma izveidi. Šoreiz viņi nosauca sevi par „Two Beats”. Takeši kļuva par Beat Takeši, bet Džiro par Beat Džiro.

Tas, ko „Two Beats” rādīja priekšnesumos, nebija manzai (komēdijas stils). Kitano nekad to nebija mācījies. Tradicionālajā manzai, ir divi cilvēki: joku plēsējs un upuris. Joku plēsējs iepazīstina ar vakara tēmu, un sākas vārdu apmaiņa. Kitano to pavērsa citā griezumā. Viņš sāka ar monologu, bet Kijoši, it kā pazudis Kitano monologa uzklausīšanā, iejaucās tajā ar muļķīgiem jautājumiem. Šāda pieeja ātri kļuva populāra, aizsākot jaunu manzai ēru.

Tēmas bija piedauzīgas un vulgāras. Takeši lielā ātrumā turpināja izspļaut tādus vārdus kā „mēsls”, „penis” un citus, kamēr Kijoši mēģināja iejaukties viņa vārdu virpulī. Šāds komēdijas piegājiens cilvēkiem labi gāja pie sirds. Komiķi kļuva par īstām superzvaigznēm, kas Japānā iesildīja tāds grupas, kā The Beatles un Deep Purple.

Kādu nakti, 1976. gadā, NHK (Japānas nacionālais TV kanāls) producents piedāvāja abiem komiķiem raidlaiku TV programmā. Protams, viņiem tika uzlikti ierobežojumi uz lamāšanos un tika pasniegts aizliegto vārdu saraksts. Tas noveda pie rezultāta, ka Kitano uz skatuves nepārtraukti atkārtoja vārdu „pakaļa”, kas nebija iekļauts sarakstā. Kamēr kritiķi šos abus censoņus sāka ienīst, skatītāji ar nepacietību gaidīja katru viņu priekšnesumu. Papildus kritiķiem, parādījās arī pulks viņu nīdēju, tomēr, kā atzīst Kitano, jo vairāk šie nīdēji afišējās, jo populārāks kļuva komiķu duets.

Publiskajā telpā Takeši bija pazīstams kā „sliktais zēns”. Viņam vienlaicīgi bija vairākas draudzenes, un viņš vienmēr ievārīja dažādas „ziepes”. Tomēr viņa sirds dāma ir un paliek komiķe Matsuda Mikoko. Viņa iemācījās vadīt Takeši un saprast viņa rīcību. Viņa ir Takeši mūza, un abi apprecējās 1978. gadā.

1981. gadā piedzima Takeši pirmais bērns – dēls Atsuši, un nākamajā gadā arī meita Šoko.

Tajā pat laikā Takeši popularitāte turpināja augt, un pat viņa māte Saki, atzina dēla karjeras izvēli. Tomēr drīz Takeši dzīvē notika pirmā traģēdija. 1979. gadā viņa tēvs Kikudžiro piedzīvoja sirdslēkmi. Takeši ikdienas pavadīja laiku slimnīcā, tomēr tēvs drīz vien nomira. Kā Takeši vēlāk atzina, tad pēdējie vārdi, ko viņš no sava tēva dzirdēja, bija „piedod man”...

Pēc šī notikuma Takeši parādīja savu tumšo pusi. Viņa joki kļuva ļaunāki, un viņš piekrita uzņemties televīzijas seriālā, kurā atveidoja slepkavu, kas nebija tipiski viņa skatuves tēlam. Tajā laikā viņš sāka rakstīt arī grāmatas...

1983. gadā, viņš piedzīvoja otru traģēdiju, saņemot ziņu, ka Fukami Senzaburo ir miris. Takeši ieslīka depresijā, ne tikai tāpēc, ka Fukami viņu izveidoja par komiķi, bet arī tāpēc, ka Takeši, aizejot no Franču teātra, nekad nebija atvainojies Fukami par savu rīcību.

Drīz vien arī izjuka duets „Two Beats”. 1981. gadā, Takeši kļuva par radio programmas „All Night Nippon” vadītāju. Šis iknedēļas nakts programmas galvenais klausītājs bija Japānas jaunietis. Programma sakās ar vakara tēmas iepazīstināšanu, un tad Takeši lasīja un uzklausīja klausītāju komentārus un priekšlikumus. Tomēr Takeši tēmas nebija ierastas. Piemēram, paceļot tēmu, kā „Kā pašapmierināties?”, viņš sniedza jauniešiem priekšlikumu, ka perfektai procedūrai derētu iekāpt govs kostīmā ar izkārtu peni pie tesmeņa un ļaut, lai to paveic slaucēja, domājot, ka viņa gūs pienu.

Šai programmai izveidojās vesela jauniešu fanu armija, kura dēvēja sevi par Gundan (Takeši armiju), un Takeši uzrunāja kā Tono (savu lordu) – termins no samuraju laikiem. Vairāki šīs armijas spožākie locekļi vēlāk uzņēmās arī pazīstamās Kitano filmās.

Tāpat Takeši savā raidījumā runāja par privāto dzīvi, reiz pat atklājot prostitūtas vārdu, kuru viņš bija iecienījis savās nakts izklaidēs. Lieki teikt, ka pēc šī momenta, virkne Takeši fanu uzmeklēja šo prostitūtu, vēloties nobaudīt to, ko reiz baudījis pats Takeši Kitano.

1985. gadā NHK izveidoja TV seriālu balstoties uz Takeši sarakstīto bērnu grāmatu „Takeši-kun, Hai”. Šī, kā arī citas Takeši grāmatas, piemēram, „Kids Return” un „Asakusa Kid” kļuva par plaši pārdotām, un stāsta par Takeši bērnību. Gūstot arī popularitāti kā autors, Takeši kļuva vēl nomāktāks, jo cilvēki aizvien vairāk apzinājās, ka viņu elks ir daudz izglītotāks un nopietnāks cilvēks, nekā viņš sevi pasniedz kameru priekšā.

1986. gadā, Takeši izveidoja jaunu šovu, kuru nosauca par „Fūn! Takeši Džou” („Varoņu Takeši Pils”), kurā Takeši bija pils saimnieks, kurš piedāvāja cilvēkiem pārvarēt šķēršļus un iekarot viņa pili. Šī šova popularitāte bija apbrīnojama. To pat nopirka izplatīšanai vairākas starptautiskās kompānijas. Šis šovs arī tika izrādīts Latvijas skatītājiem.

Kitano popularitāte turpināja augt un augt. Bet, jo populārāks viņš kļuva, jo smagāka kļuva viņa dzīve. Takeši vēlējās sabojāt savu „jaukā zēna” tēlu ar dažādām rīcībām. Piemēram, 1982. gadā viņš TV priekšā izrādīja savas ģenitālijas. Tāpat 1986. gadā viņš iebruka žurnāla „Friday” redakcijā, izārdīja telpu un piekāva žurnālistus. Šis gadījums bija saistīts ar faktu, ka žurnāls bija nopublicējis viņa fotogrāfiju ar kādu sievieti, nosaucot to par jauno Kitano mīļāko.

Pēc šī atgadījuma viņš paņēma 7 mēnešus atvaļinājumu no savām radošajām gaitām, kā arī centās atvainoties cilvēkiem par savu rīcību. Tajā laikā, daudzi domāja, ka Takeši karjera ir noslēgusies. Producenti jau bija izlēmuši viņu atlaist, tomēr atgriežoties TV priekša, viņš nekavējoties tika iebalsots, kā vispopulārākā slavenība NHK kanālā.

1987. gadā kāds cits žurnāls pieķēra Takeši ar patiesu mīļāko, kas noveda viņa laulību līdz šķiršanās slieksnim. Tomēr pāris salīga un nolēma nešķirties.

Šis atgadījums lika Takeši savest kārtībā savu dzīvi. Viena no lietām, ko viņš tajā laikā paveica, bija aiziešana no iepriekšējās producentu kompānijas Ota Productions. Tā vietā Takeši nodibināja savu kompāniju: Office Kitano.

1980. gadā Takeši arī vairāk sāka pievērsties pilnmetrāžas filmām, tomēr bez izceļamiem panākumiem. Galvenā problēma bija tā, ka, pazīstamu kā komiķi, viņu vēlējās redzēt tikai komēdijās. Piemēram, filma „Danpu wataridori” (1981) vai arī romantiskā komēdija „Sukkari... sono ki de”.

Tomēr 1983. gadā režisors Ošima Nagisa piedāvāja Takeši atveidot sadistisku kara nometnes līderi Hara, filmā „Merry Christmas, Mr. Lawrence”. Daudzi bija pārsteigti par Takeši Kitano spožo sniegumu un profesionālismu.

Kitano drīz vien uzņēmās vēl vienā filmā, tiesa šoreiz TV drāmā „Okubo Kiyoshi no Hanzai” (1983), kurā viņš atveidoja reāla sērijas slepkavas lomu. Atkal spožs sniegums. Bet reālā dzīve viņa aktierprasmju novērtējumam ir nedaudz skarbāka piegarša. Japānas skatītājs nesaprata Kitano nopietno sniegumu, pretstatā, pamanot Takeši, pat nopietnā filmā, auditorija sāka smieties.

Arī nākamā loma Kitano bija nopietna. Viņš atkal atveidoja reālās dzīves personāšu – kulta līderi filmā „Iesu no Hakobune” (1985). Šī nebija vardarbīga loma, tomēr nopietna.

Kitano drīz vien ieguva vēl trīs nelielas nopietnu tēlu lomas filmās Yasha (1985), „Comic Magazine” (1986) un „Anego” (1988), līdz 1989. gadā viņš sēdās režisora amatā filmai „Violent Cop” (1989).

Oriģinālā versijā „Violent Cop” filmai vajadzēja būt kārtējai komēdijai, tomēr daži notikumi lika mainīt šo ideju. Filmas režisors, pēc producentu ieceres, bija paredzēts Kindži Fukasaku. Viss gāja pēc plāna, līdz brīdim, kad Kitano paziņoja par savu noslodzi TV un citos projektos, atvēlot „Violent Cop” uzņemšanai tikai 10 dienas no iecerētajām 28.

Šādi nosacījumi nepatika Fukasaku un viņš izvirzīja ultimātu: „Vai nu es, vai Kitano”. Producenti jau meta mieru šim projektam, līdz kādā no filmas sanāksmēm, tie izspļāva joku: „Kurš tad galu galā būs filmas režisors, varbūt tu to vari izdarīt Takeši?”, uz ko Takeši nekavējoties atbildēja: „Kāpēc gan ne, cik tad sarežģīti tas var būt!”. Drīz vien viņš saprata, ko nozīmē režisēt filmu. Kitano bija ļoti nobijies. Viņš filmā praktiski neizmantoja kustīgo kameru, kā arī izvairījās no citiem filmu elementiem.

Tomēr, iegūstot režisora amatu, Kitano pārrakstīja scenāriju, izņemot visu humoru. Viņš pārvērta „Violent Cop” par dramatisku stāstu, kurā pats atveidoja nopietnu un dziļu varoni. Ejot uz filmas izrādēm, Takeši atkal noskuma par publikas reakciju. Viņi gāja skatīties šo filmu, tomēr smiekli bija nerimstoši.

Tāpēc viņš nolēma savā nākamajā filmā „Boiling Point” pārvērst savu tēlu par sadistisku, vardarbīgu izdzimteni, ar nodomu nogalināt savu skatuves komiķa ierasto tēlu. Tāpat savā režijā, Kitano atklāja, ka viņam ļoti patīk filmas rediģēšanas darbs. Viņš uzņem steigā, bet rediģē ļoti apdomīgi.

Pirmais darbs zem Office Kitano karoga bija „A Scene At The Sea”. Šīs filmas galvenais uzdevums bija būt lētai, un ļaut lai Office Kitano atzīmētos kino rakstos. Kitano nolēma šoreiz tikai režisēt, lai filmu nepārvērstu par kārtējo izsmieklu. Lai saglabātu zemās izmaksas, filmu tika uzņemta pludmalē un bez scenārija. Tomēr galu galā izrādījās, ka pēc filmas iznākšanas, tā tika nominēta dažādiem apbalvojumiem, tajā skaitā tituliem: labākais režisors, labākais scenārijs, labākā mūzika (komponists Džo Hisaiši) un citām Japānas Akadēmijas balvām. Tikai Džo Hisaiši atgriezās ar balvu. Vēlāk filma ieguva labākās titulu 13. Jokohamas filmu festivālā.

Neoficiāls iemesls Kitano nepopularitātei Japānas Akadēmijas Balvu pasniedzēju acīs ir viņa 1989. gada rīcība, kad Kitano ieradās uz balvu pasniegšanu tērpies geišas ietērpā, un nepārtraukti plēšot jokus.

Attiecībā uz producentu Okujamu Kazujoši, kurš ar Kitano radīja „Boiling Point”, tad pēc filmas sliktajiem panākumiem, Kazujoši norādīja, ka nākamā sadarbība ar Kitano varētu būt tikai pie nosacījuma, ja viņi veidos Japāņu versiju ASV spriedzes filmai „Cietais Rieksts”. Kitano pavēstīja, ka viņam ir padomā šāda veida scenārijs, uz to Okujama piešķīra Kitano projektam 500 miljoni jēnu (apmēram 4,5 miljonu ASV dolāru) lielu budžetu.

Kitano devās uz attālu salu, lai filmētu savu jauno filmu „Pierrot Okinawa”, kas nebija ne tuvu „Cietajam Riekstam”, un vēlāk kļuva pazīstama kā „Sonatine”. Kitano neievēroja norunu ar Kazujoši un visu paveica pēc sava prāta. Tikmēr, izdzirdot filmas uzņemšanas gaitas atstāstus, Kazujoši, kurš bija Shochiku kompānijas galva, paziņoja, ka ir izmisumā un dusmās pret Kitano. Viņš pat izteicās, ka izņems savu vārdu no filmas titriem, un nekad neļaus Kitano uzņemt jaunu filmu.

Neskatoties uz Kazujoši Okujamas pareģojumiem, „Sonatine” (1993) guva panākumus. Vēljovairāk, tā atnesa Kitano starptautisko slavu, ļaujot režisora trofejām pievienot starptautiskos apbalvojumus. Japānas Akadēmija atkal tikai nominēja filmu, bet balvu piešķīra Džo Hisaiši par labāko mūziku filmai.

Okujama jutās nedaudz pazemots. Viņš pat noslēpa no Kitano, ka „Sonatine” ir ieguvusi balvu par labāko filmu Taorminas filmu festivālā Itālijā. Tikai vēlāk, kad Kannu filmu festivālā uz „Sonatine” izrādīšanu žurnālisti Kitano vaicāja, kā viņš jūtās, ka saņēmis arī balvu Itālijā, režisors atbildēja: „Kādu balvu?”, un uzzināja par šo Okujamas rīcību.

Tomēr „Sonatine” filmā var just, ka Kitano ieliek tajā savu tumšo nomāktību. Ārpus darba, Kitano turpināja bieži piedzerties un runāt par pašnāvību un nāvi. Viņš bieži teica, ka vēlas mirt, fantazējot par to, kā tas varētu notikt. Nav skaidru iemeslu šādai Kitano rīcībai, tomēr tas varētu būt skaidrojams ar lielo darba apjomu un slavu, ko viņš piedzīvoja.

Kitano nākamais darbs bija absurdā komēdija „Getting Any?” (1994). Viņš aizgāja no sava iesāktā ceļa un uzņēma ko nesaprotamu un iznīcībai paredzētu. Kitano vēlāk atzina, ka šī filma ir viņa „mākslinieciskās pašnāvības” mēģinājums. Pat intervijās velkot paralēles, ka Kurosavam vajadzēja arī uzņemt šādu draņķi, nevis mēģināt izdarīt pašnāvību pēc filmas „Dodes Kaden”.

Tomēr šī filma neļāva Kitano „nolaist garu”, viņš turpināja slīkt depresijā un pašiznīcībā. Cilvēki, kas strādāja ar viņu, atminās, ka šīs filmas uzņemšanas laikā, Kitano jau sācis zaudēt saprātu... un tad notika negadījums.

1994. gada 2. augustā Takeši kārtējo vakaru pavadīja piedzeroties. Vakara finālā Takeši atradās braucienā uz sava motorollera un ar nepiesprādzētu ķiveri ietriecās dzelzceļa pārbrauktuvē. Viņš tika nogādāts slimnīcā ar atvērtu galvaskausa lūzumu, smadzeņu kontūziju un sadragātu vaiga kaulu. Viņa māte Saki, apciemojot dēlu, ar humoru teica: „Ja tu vēlies mirt, tad neesi tāds muļķis, kas ietriecas ar motorolleri. Dari to ar poršu, kā Džeims Dīns”. Lai gan ar humoru pie dēla, viņa pēc slimnīcas apmeklējuma steigšus devās uz svētnīcu, lai aizlūgtu par viņa veselību.

Pēc viena mēneša intensīvas ārstēšanās, Kitano tika izlaists no slimnīcas 1994. gada 26. septembrī. Nekavējoties viņš sasauca preses konferenci. Tajā viņš atklāti runāja par negadījumu, vismaz to, kas ir palicis atmiņā. Ciešot no sejas labās puses paralīzes, un iztrūkstošām vaiga kaula daļām, viņš pat nevarēja tekoši parunāt... Daudzi kārtējo reizi norakstīja šo cilvēku, kurš reiz bārstot jokus, tagad vairs nevar lāgā parunāt, un pat noturēt cigareti savās lūpās.

Tomēr Kitano gars nenomira. Viņš atmeta smēķēšanu un dzeršanu. Viņa vaiga kauls tika, iespēju robežās, rekonstruēts. Viņš sāka savu dzīvei doto laiku izmantot daudz lietderīgāk.

Lai pierādītu cilvēkiem, ka viņš atveseļojas, Kitano atveidoja slepkavas lomu filmā Gonin (1995), joprojām valkājot acs apsēju, jo viņa seja vēl nebija atveseļojusies.

Drīz vien arī notika atgriešanās režisora amatā ar filmu „Kids Return” (1996), kura balstīta uz viņa sarakstīto grāmatu ar tādu pašu nosaukumu.

„Kids Return” bija daudz gaišāka un savādāka filma. Varēja redzēt, ka režisora daiļrade piedzīvo pārmaiņas. Kitano arī pievērsās glezniecībai, kas bija daļa no viņa atveseļošanās terapijas.

Ar nākamo filmu „Fireworks” jeb „Hana-bi” (1997), režisors sasniedza jaunas kino virsotnes. 1997. gadā viņš ar šo filmu uzvarēja prestižajā Venēcijas filmu festivālā, kas ļāva Takeši atgūt savu pašapziņu un justies gandarītam par paveikto.

Bet joprojām viņš nesaņēma nekādu apbalvojumu no Japānas Akadēmijas, tikai Džo Hisaiši kārtējo reizi saņēma balvu par filmai sarakstīto mūziku.

1998. gadā tapa režisora jaunais darbs ar nosaukumu „Kikudžiro Vasara” jeb „Kikujiro no natsu”. Pirms paziņot filmas patieso nosaukumu, Kitano parasti Japānas presei filmas sauca ar kārtas skaitli, piemēram, „Kikudžiro Vasaras” nosaukums bija „Kitano Opus Nr. 8”. Režisors tādā veida smejas par Japānas skatītāju, sakot, ka: „Lai viņi zina, ka esmu uzņēmis vēl vairākas filmas pirms šīs”.

Lai gan filma nekļuva pazīstama Japānā, starptautiskajā vidē tā tika gaidīta ar lielu nepacietību. Kitano neieguva galveno kāroto apbalvojumu – Palmas Zaru, 1999. gada Kannu filmu festivālā, tomēr filma ilgi atradās festivālu apritē.

Laikā, kad Kitano uzņēma „Kikudžiro”, viņa māte krita un lauza kāju. Viņas vecums, neļāva sievietei izveseļoties un viņas ķermenis kļuva aizvien vārgāks.

Atgriezies pēc Kannu filmu festivāla, režisors 1999. gada 22. augustā piedzīvo mātes nāvi. Viņa mira mierīgā miegā 95 gadu vecumā. Kitano atcēla visus savus radošos projektus un nodrošināja mātei krāšņas un lielas bēres.

2001. gadā Takeši publicē vēl vienu bērnības grāmatu „Kikujiro to Saki”, kura 2003. gadā tiek pārvērsta desmit sēriju TV seriālā.

Piedaloties Kannu filmu festivālā ar „Kids Return” režisors sastapa Džeremiju Tomasu. Kitano tajā laikā pasvieda domu par savu ieceri - filmu „Brālis” jeb „Brother” (2000), kuru viņš vēlas uzņemt ASV. Tomasam patika šī ideja, un pēc kāda laika, kad tika uzņemta „Kikudžiro”, Kitano sāka sagatavošanos arī „Brāļa” uzņemšanai.

Filma tika realizēta, un arī kļuva pazīstama starptautiskajā vidē. Lai gan sākotnēji plānota, kā „Sonatine” turpinājums, tā izveidojās kā autonoms projekts, kurš nostabilizēja Kitano starptautisko slavu un režisora augsto reitingu.

Pēc tam sekoja filozofiskais un lēnais darbs „Dolls” (2002), un arī drīz vien režisors uzņēma filmu „Zatoichi” (2003), kura pirmo reizi viņam atnesa Japānas Akadēmijas atzinību.

Takeši Kitano turpina savu darbu gan televīzijā, gan ik pa laikam uzņemt filmas, rakstīt grāmatas, attīstīt savu radošo dvēseli un nepārtraukti mācīties.

Liela daļa biogrāfijas ņemta no apkopojuma, kuru veicis Henriks Silovs

Rediģēta: 09.07.2010



Takeshi Kitano
Darbu Saraksts

Režisors

1. Takeshis` (2005)
...aka "Takeši"
2. Zatoichi (2003)
...aka "Zatoiči"
3. Dolls (2002)
...aka "Lelles"
4. Brother (2000)
...aka "Brālis"
5. Summer Of Kikujiro (1999)
...aka "Kikujiro Vasara"
6. Fireworks (1997)
...aka "Uguņošana"
7. Kids Return (1996)
...aka "Bērnu Atgriešanās"
8. Getting Any (1994)
...aka "Dabūt Kādu!"
9. Sonatine (1993)
...aka "Sonatine"
10. Scene At The Sea, A (1991)
...aka "Aina Pie Jūras"
11. Boiling Point (1990)
...aka "Vārīšanās Punkts"
12. Violent Cop (1989)
...aka "Vardarbīgais Policists"

Aktieris

1. Takeshis` (2005)
...aka "Takeši"
2. Izo (2004)
...aka "Izo"
3. Zatoichi (2003)
...aka "Zatoiči"
4. Battle Royale 2 (2003)
...aka "Battle Royale 2"
5. Battle Royale (2000)
...aka "Battle Royale"
6. Brother (2000)
...aka "Brālis"
7. Taboo (1999)
...aka "Aizliegums"
8. Summer Of Kikujiro (1999)
...aka "Kikujiro Vasara"
9. Tokyo Eyes (1998)
...aka "Tokijas Acis"
10. Fireworks (1997)
...aka "Uguņošana"
11. Getting Any (1994)
...aka "Dabūt Kādu!"
12. Sonatine (1993)
...aka "Sonatine"
13. Boiling Point (1990)
...aka "Vārīšanās Punkts"
14. Violent Cop (1989)
...aka "Vardarbīgais Policists"
15. Merry Christmas Mr. Lawrence (1983)
...aka "Priecīgus Ziemassvētkus Lorenca Kungs"

Scenārija Autors

1. Takeshis` (2005)
...aka "Takeši"
2. Zatoichi (2003)
...aka "Zatoiči"
3. Dolls (2002)
...aka "Lelles"
4. Brother (2000)
...aka "Brālis"
5. Summer Of Kikujiro (1999)
...aka "Kikujiro Vasara"
6. Fireworks (1997)
...aka "Uguņošana"
7. Kids Return (1996)
...aka "Bērnu Atgriešanās"
8. Getting Any (1994)
...aka "Dabūt Kādu!"
9. Sonatine (1993)
...aka "Sonatine"
10. Scene At The Sea, A (1991)
...aka "Aina Pie Jūras"
11. Boiling Point (1990)
...aka "Vārīšanās Punkts"
12. Violent Cop (1989)
...aka "Vardarbīgais Policists"

Personība

1. Arakimentari (2004) (Dokumentālā filma)
...aka "Arakimentari"
2. Japanorama I (2002)
...aka "Japanorāma I"
3. Japan TV BBC Choice (2000)
...aka "Japānas TV BBC Choice"
4. Scenes By The Sea: Takeshi Kitano (2000) (Dokumentālā filma)
...aka "Ainas Pie Jūras: Takeši Kitano"
5. Takeshi Kitano, L`imprevisible (1999) (Dokumentālā filma)
...aka "Takeši Kitano, No Cita Skatu Punkta"

Galerija
Takeshi KitanoTakeshi KitanoTakeshi KitanoTakeshi Kitano
Takeshi KitanoTakeshi KitanoTakeshi KitanoTakeshi Kitano
Takeshi KitanoTakeshi KitanoTakeshi KitanoTakeshi Kitano
Atsauksmes datu bāzē: 592
Meklēt atsauksmi:
Laikrādis:

Šodien ir: 2017. gada
20. septembris

Ziņu Arhīvs
Jaunpievienotās filmas:
Crows Zero II
Woochi: The Taoist Wizard
Happy Flight
My Darling Is A Foreigner
Instant Numa
Sadarbības Partneri:
Follow amdblv on Twitter
Jaunpievienotās personas:
Takeshi Kitano
Tomoyuki Tanaka
Shinobu Terajima
Masamune Shirow
Aoi Miyazaki
Drīzumā:
Tekken (Japāna)
Iesakām:
3-Iron (Koreja)
3-Iron
©AMDB 2004-2015


Valid RSS
Valid HTML 4.0 Transitional
[Valid CSS]
Atpakaļ

Par AMDB | Autori | Autortiesības | Atribūtika | RSS | Galvenā