Ievads: Animāciju veidošanas process nav individuāls ieguldījums. Ir ļoti daudz apgrūtinoša darba ar kuru jātiek galā cilvēku grupām, tajā pat laikā šajās grupās ir cilvēki, kuriem tiek uzlikts ārkārtīgi daudz darba.

Par Ponjo...

Mijazaki: Kad mēs savācāmies kopā, lai sāktu darbu pie "Ponyo On The Cliff By The Sea", noskaidrojās, ka vienam cilvēkam no uzņemšanas komandas tikko piedzimis bērniņš. Tāpēc filmas veidošanas laikā nolēmām, ka šī ir jāizveido tā, lai bērnam, kas vēlas noskatīties savu pirmo animācijas filmu dzīvē, gribētos redzēt tieši Ponjo.

Par nacionālismu...

Mijazaki: Pasaules problēmas bieži vien izriet no fakta, ka nacionālisma idejās tiek iekļauta vēsts par to, ka pasaules problēmas ir pateicoties daudztautībai. Es necenšos veidot filmas, kurās miers atnāk tad, kad cilvēks iznīcina ļaunumu. Veidojot filmas, ir jāmēģina apzināties faktu, ka visas eksistējošās problēmas izriet no pašiem, no sabiedrības, draugiem un ģimenes. Pastāv iespēja, ka pilsēta vai valsts, kuru mīlam var pārvērsties par ko tādu, kas nav īpaši jauka pret pasauli. Tas ir kas tāds, ko iemācījāmies no pagātnes kariem, un mācība ko nevajadzētu piemirst.

Par Mijazaki uzskatiem pret komerciālismu, iedvesmu un Pixar kompāniju...

Jautājums: Ir gadījumi, kad filmu režisori jūt to, ka ir kas labs ko viņi vēlas izveidot, tomēr tas labais reizēm ir tas, kas tiek plaši pārdots. Vai Jūs kādreiz jūtat spiedienu no apkārtējiem? Ja jā, tad kā tiekat ar to galā?

Mijazaki: Animāciju veidošanas process nav individuāls ieguldījums. Ir ļoti daudz apgrūtinoša darba ar kuru jātiek galā cilvēku grupām, tajā pat laikā šajās grupās ir cilvēki, kuriem tiek uzlikts ārkārtīgi daudz darba. Tāpēc tas būtu kaitinoši un nepatīkami, ja filma izdotos neveiksmīga pārdošanas ziņā. Ja projekts pie kā jāķeras izskatās peļņu nenesošs, tad es tajā neiesaistos, tāpēc, ka tas ir bezjēdzīgi visiem iesaistīties, cītīgi strādāt un beigās palikt nelaimīgiem. Es jūtu atbildību par to, ka cilvēki, kas strādā pie mana projekta ir laimīgi gan par procesu, gan iznākumu. Ja nav tādas apziņas, tad nav nekādas jēgas strādāt animācijas studijā. Un ja man tieši jāatbild vai sajūtu kādu dilēmu par komerciālu un labu, tad jāatbild nē.

Jautājums: Jūs vairākas reizes esat pieminējis, ka pēc konkrētās filmas pabeigšanas, dosieties pelnītā atpūtā. Kas ir tā lieta, kas liek mainīt Jūsu domas un ķerties pie jauniem projektiem? Un vai pēc „Ponjo” Jūs plānojat doties atpūtā?

Mijazaki: Es jau jūtos kā atpūtā. Es domāju, ka man ir labi pieturēties pie tādas domas. Man joprojām vairāki labi cilvēki ļauj strādāt, un es to izmantoju. Kad veidojam filmas, tas ir riskants uzdevums – mēs meklējam risku, tāpēc veidojam filmas. Kad beidzu veidot filmu, esmu piekusis, tāpēc vienmēr jūtu, ka vairs nevēlos ko tādu piedzīvot, vai arī ko tādu es vairs nevarēšu paveikt. Tāpēc pēc katra darba man pasprūk frāze, ka došos pelnītā atpūtā. Bet es jūtu, ka esmu to teicis vairākas reizes, tāpēc šoreiz tā neteikšu.

Jautājums: Jūsu filmās ir diezgan daudz spēcīgu zemtekstu par apkārtējās vides problēmām. Paralēli tam ir filmas, kuras ir gan optimistiskas, gan pesimistiskas. Kādas ir Jūsu domas par valstu vides problēmām? Jūs esat vairāk optimists vai pesimists?

Mijazaki: Esmu vairāk pesimistisks, bet tajā pat laikā šad tad jūtu, ka līdz manīm nonāk arī daļa optimisma. Citiem vārdiem sakot lieta, ko nevēlētos, ir tikt ievēlētam par Japānas premjerministru. Tas patiešām ir nepateicīgs darbs, tāpēc, ka nevar pateikt taisnību tiem cilvēkiem, kas nevēlas to dzirdēt. Es ticu, ka cilvēki nemācīsies līdz brīdim, kad lietas kļūs pavisam, pavisam sliktas. Valsts patērē vairāk nekā tā spēj saražot. Tā spēj saražot tikai tik daudz, lai uzturētu 32 miljonus cilvēku. Pārējiem atliek pelnīt iztikai veidojot automobiļus vai animācijas filmas. Sistēma, kad mēs nevaram saražot pārtiku, kas pabarotu valsts cilvēkus, vai arī tas, ka apakšbikses ko valkājam ir ražotas Ķīnā, ir kā kodols mūsu nācijas šaubīgumam. Un ja mēs paskatāmies uz šo sistēmu, tad saprotam, ka to nevar krasi mainīt, tāpēc ir nepieciešams pakāpeniski ieviest izmaiņas. Tam ir nepieciešams ilgs laiks, un ja mēs to darīsim palēnām, tas var paņemt pārāk ilgu laiku... Tāpēc neesmu pārliecināts vai mēs spēsim izbēgt no civilizācijas beigām...

Jautājums: Jūs pieminējāt, ka nemēģināsiet veidot filmu, ja nebūs pārliecības par to, ka tā nesīs ienākumus. Vai Jūs kādreiz esat piedzīvojos neveiksmīgu filmu? Ja jā, kāda bija Jūsu reakcija?

Mijazaki: Līdz noteiktam laika posmam, man bija pārliecība par to, ka mūsu animācijas darbi nebūs komerciāli veiksmīgi. Tajā laikā es domāju, ka tā tam vienkārši jābūt, un necentos ko krasi mainīt... Vienkārši veidojām filmas neskatoties uz pārliecību. Ar filmu „My Neighbor Totoro” mums paveicās. Tā bija tikai sakritība, jo izredzes, ka šī filma tiks realizēta bija ļoti, ļoti niecīgas. Tas bija kā dabūt cauri kniepadatu pa mazu caurumu ar pirmo piegājienu. Vērtējot tā laika Japānas filmu un animāciju tendences, šim darbam vajadzēja pilnībā izgāzties.

Jautājums: Vēlamies uzdot jautājumu par Japānas pēckara posmu. Vai ir kāds laika posms pēc Otrā Pasaules kara, kurš Jums šķiet nostalģisks? Ja nē vai ir vispār kāds Japānas vēstures posms, pēc kura Jūs jūtat nostaļģiju.

Mijazaki: Es ilgu laiku meklēju to, kurš periods varētu būt labākais. Es mēģināju atrast punktu, kurā mums jāapstājas. Un es sapratu to, ka nevar apstāties. Piemēram, ir cilvēki, kas jūt nostaļģiju pēc Šovas perioda (1955.-1965.). Cilvēkiem ir priekšstats, ka tie laiki ir labākie. Tomēr patiesībā, šis periods bija visnotaļ nelaimīgs... Esmu sapratis arī to, ka mūsu paradīze ir bērnības atmiņas. Tajā laikā ar vecāku palīdzību mēs tikām pasargāti un bijām naivi pret dažādām pasaules lietām un problēmām. Tāpēc tad, kad meklējam paradīzi, mums ir vērts atgriezties bērnības atmiņās.

Jautājums: Daudzi aiz robežas un Japānā uzskata Jūs un Jūsu studiju par māksliniekiem. Bet tajā pat laikā, kamēr Jūsu studija iet veiksmes ceļu, aiz Japānas robežām strauji attīstās datorgrafikas iespējas animācijas filmu veidošanā, īpaši var izcelt Pixar studijas sasniegumus. Kā Jūs patlaban vērtējat viņu devumu animācijas nozarei? Vai tas ir tikpat patiesi un atklāti, kā pie Jums Ghibli studijā?

Mijazaki: Džons Laseters no Pixar studijas ir mans draugs, un nevis vienkārši draugs, bet ļoti tuvs draugs, tāpat kā Niks Parks no Aardman Animations, kas atrodas Apvienotajā Karalistē. Es skatos uz viņu ieguldījumu un cildinu sevi par to, ka spēju saprast šo ieguldījumu. Es saprotu viņu ieguldījumu tāpat arī viņu bailes. Bailes par to, vai viņu darbs un ieguldījums tiks pieņemts vai nē. Šo sajūtu varu dalīt ar viņiem. Bet ja runā par attēlu zīmēšanu ar zīmuli, Džons Laseters reiz teica, ka ja spēj zīmēt attēlus, tad to vajag darīt. Tāpēc es domāju, ka viņš novērtē to ko mēs darām. Tas ir animācijas pamatā – darbi, kas tiek radīti draugu lokā.

Jautājums: Jūsu animācijas filmas ir populāras ļoti daudz valstīs. Vai šo internacionālo atpazīstamību ņemat vērā laikā, kad veidojat jaunu filmu? Vai uzskatāt, ka Japānas cilvēkiem ir savādāka uztvere nekā starptautiskajai auditorijai?

Mijazaki: Es neko nezinu par to. Es tikai skatos uz bērniem, kas atrodas manā priekšā. Tomēr ir gadījumi, kad es šos bērnus neredzu. Šajos gadījumos sanāk, ka izveidoju filmu vidēja vecuma cilvēkiem. Ir nepieciešams skatīties uz bērnu. Mūsu animācija ir dzīvotspējīga tāpēc, ka uz doto brīdi Japānā mitinās vairāk nekā 100 miljoni iedzīvotāju. Mēs varam strādāt brīvi un starptautisko slavu, peļņu, saņemt kā piedevas jau esošajiem panākumiem. Ja skatāmies uz Japānas sabiedrību un bērniem, jo īpaši mums tuvajiem bērniem, tad mēs to varam izdarīt korekti. Un ja to izdarām korekti, tad tas var kļūt par ko universālu, attiecīgi gūstot panākumus pasaules mērogā.

Jautājums: Jūsu filmās var redzēt daudz dubultus standartus un dubultas personības – cilvēkus, kas vienlaicīgi ir gan ļauni, gan izcili. Vai varat atklāt kā Jūs izdomājat šādus varoņus?

Mijazaki: Es jūtu, ka filmām nevajadzētu būt nemainīgām. Citiem vārdiem sakot tām nevajadzētu būt tādām kā spriedzes žanra filmām, kur lietas beidzas laimīgi brīdī, kad galvenais ļaundaris tiek nodurts vai nošauts. Tāda tipa filmas es nevēlos veidot, un pat ja tāda tiktu izveidota, tā nepaliks ilgi atmiņā. Es meklēju pasauli, kurā neesmu bijis, vai kuru neesmu redzējis, bet kura tajā pat laikā ir skaista un pieņemama bērniem.

Jautājums: Izskatās, ka lielākā daļa Jūsu ražojumu ir tendēti Japānas auditorijai, bet tas, kas nāk prātā skatoties Jūsu filmas ir ainas, kas atgādina manus ceļojumus pa Eiropu, jo īpaši Austrumeiropu. Vai Jūsu grafiks ir ļoti saspringts, vai tomēr atliek laika ceļot? Kā Jūs gūstat jaunas idejas?

Mijazaki: Ja Jūs jūtat kaut kādas līdzības, tad pie tā vainīgas līdzības, kas pastāv vairākās sabiedrībās un vairākās vietās. Ponjo gadījumā darbība risinās vairāk rietumu Japānā. Kad veidoju šo filmu atklājumus guvu ceļojot pa savu valsti. Un ja padomā, ka Tokija savulaik ir bijis ciematiņš, tad nāk prātā arī doma, ka varbūt vieta, uz kuras stāvam, kādreiz bijusi daļa no jūras. Vai tā vispār bija atbilde uz Jūsu jautājumu? (smejas). Man īsti nepadodas sniegt intervijas, bet man patīk ceļot. Un man nepatīk doties uz vietām, kurās pastāv dažādi ierobežojumi uz to, kāds apģērbs ir jāvalkā.

Jautājums: Vai ir kāds ceļojuma galamērķis, kas atstājis uz Jums dziļu iespaidu?

Mijazaki: Jā, ir. Patiesībā mani dziļi iespaido visas vietas, kurās ceļoju. Tomēr tas uzreiz nav manāms manos darbos. Tas var parādīties tikai pēc vairākiem gadiem. Izcilas vietas ir Īrija, Igaunija, Šveice... Esmu bijis arī Francijā, tomēr neviens iespaids no šīs zemes vēl nav iekļauts manos darbos, lai gan guvu labus iespaidus. Es neesmu bijis Horvātijā, bet esmu bezatbildīgi izveidojis filmu „Porco Rosso”, kurā darbība risinās šajā valstī.

Par komerciālajiem panākumiem...

Mijazaki: Es patiešām ticu, ka komerciāliem panākumiem nav nozīmes. Noteikta veida komerciālie panākumi ir nepieciešami, lai mēs varētu turpināt savu darbu, bet tas nav patiesais mērķis. Es gribu ticēt, ka mēs veidojam filmas, kas spēs izklaidēt skatītāju vēl vismaz trīsdesmit gadus. Es nedomāju, ka mēs varam gaidīt ko vairāk. Darbi, kas vecāki par trīsdesmit gadiem paliek ar dziļi vēsturisku noskaņu, kuru jau daļa auditorijas nespēj izbaudīt. Mums vienkārši jāturpina censties un virzīties uz priekšu.

Jautājums: Pastāv apgalvojums, ka cilvēki, kuri pašlaik veido robotus ir iespaidojušies no Osamu Tezukas veidotās animācijas „Astro Boy”. Pēc Jūsu domām, kādus darbus veiks bērni, kuri skatās Jūsu filmas?

Mijazaki: Būtu jauki, ja viņi spētu kļūt par vienkāršiem cilvēkiem.

Jautājums: Saprotam, ka Jūsu dēls arī strādā par režisoru Ghibli studijā un ir izveidojis filmu. Ko Jūs sagaidāt no Jūsu dēla, un vai saskatāt viņā pēcteci, kas varētu vest studiju tālākā ceļā?

Mijazaki: Ir pāris lietas, kas jāredz. Es nedodu nekādu priekšroku viņam, pat ja viņš ir mans dēls, un es jūtu, ka viņš drīz sastapsies ar patiesu pārbaudi. Tas arī viss. (Smejas)

Jautājums: Jums pieder visienesīgākās Japānas filmas tituls, un katra jaunā filma, nav nozīmes kad tā iznāk, par vairākām reizēm naudas ieņēmumos pārspēj uz to brīdi filmu topa līderi, nogrūžot to un ierindojoties pirmajā pozīcijā. Ko pēc Jūsu domām Japānas filmu veidotāji dara nepareizi?

Mijazaki: Es nezinu. Vienkārši izskatās, ka mums veicas un patiesībā tāda veiksme spēj pārtapt par pamatīgu neveiksmi. Tā ir tā lieta, ko nedrīkst piemirst.

Jautājums: Jūs teicāt, ka filmas, kuras ir vecākas par 30 gadiem zaudē savu vērtību – cilvēkiem tās vairs nepatīk. Mums nāk prātā vairākas filmas, kas ir vecākas par 30 gadiem „Vējiem Līdzi”, „Kasablanka”, „Sniegbaltīte Un Septiņi Rūķīši”... Vai esat redzējis filmu „Kasablanka”?

Mijazaki: Jā, es to zinu. Es ticu, ka filma, kuru esat iemīlējis var kļūt par Jūsu draugu uz mūžu. Bet tajā pat laikā es domāju, ka ja „Kasablanka” iznāktu šodien, tā negūtu lielus panākumus. Piemēram, Jasuhiro Ozu filmas ir vienkārši lieliskas, bet ja tās tiktu izlaistas šodien, tās varbūt rādītu tikai vienā kinoteātrī, kas nudien nav labs rādītājs. Protams, es cienu Ozu, tas nemainīsies, jo viņš spēja radīt manī labu iespaidu. Bet tas nesaistās ar komerciālajiem panākumiem. Un uzskatu vēl jo muļķīgāka doma būtu veidot „Kasablankas” jaunu ekranizāciju. Filmas ir produkts noteiktam laikam.

Jautājums: Un Ingrīda Bergmane ir mirusi...

Mijazaki: (Smejas) Jā, tieši tā.

Jautājums: Kāds ir patreizējais stāvolis Japānas animācijas filmu industrijā? Daudz tiek eksportēts un pārņemts Ķīnā un Korejā, un Jūs teicāt kādam laikrakstam, ka šīs valstis zaudē prasmes, kuras piemīt Japānas animatoriem. Pie tam kāds no maniem draugiem no Studio Pierrot teica man – nekad nedoties animācijas industrijā, jo tas nozīmē garas darba stundas un zems atalgojums. Vai varat pakomentēt?

Mijazaki: Es neesmu tādā stāvoklī, lai spētu runāt par Japānas animācijas industriju kopumā, tāpēc vēlos parunāt tikai par pāris saviem apstākļiem. Darba apstākļi animatoriem Japānā ir patiešām pārāk skarbi. Mēs vēlamies paveikt lietas labā līmenī, un mēģinām to darīt, bet zemes pleķis, ko varam nosegt ir pārāk mazs. Lai kā, mēs algojam 20 jaunus animatorus, un viņi saņem normālas algas. Mēs nevaram uzreiz noteikt viņu atbilstību darbam. Tomēr 10 dienu laikā Hongo, Tokijā, mēs aicinājām dažādus cilvēkus un veicām viņu testēšanu, lai noteiktu atbilstību darbam. Rezultātā mēs ieguvām apmēram 20 jaunus animatorus mūsu studijai. Viņus ir nepieciešams apmācīt, tāpēc iesaistām viņus projektos. Galvenais ko vēlamies sasniegt ir neatkarību no ārējās pasaules, un izmantot to mazo zemes pleķi, noturot savus darba apstākļus.

Jautājums: Dr. Drago Stambuks, Horvātijas vēstnieks. Es vēlētos izmantot šo brīdi, lai uzdotu jautājumu par to, kāpēc izvēlējāties Horvātiju savai filmai. Pat tad, ja neesat tur bijis. Tāpat vēlos aicināt Jūs apmeklēt Horvātiju.

Mijazaki: Kad veidoju „Porco Rosso”, darbības vieta bija Adrijas jūra. Filmā bija lidojošu laivu iznīcinātāji, tomēr Pirmajā Pasaules karā tādus lietoja tikai Itālijas un Austrijas gaisa spēki. Tur smēlāmies šo ideju. Mēs nodomājām, ka varonis varētu slēpties kaut kur starp Horvātijas salām. Es nebiju bijis Horvātijā, tāpēc ilgu laiku pētīju valsts aerofotogrāfijas. Tik ilgi, ka tagad varbūt tajos foto noteiktās vietās izveidojušies caurumi. Es arī nedaudz baidījos no tā, ja patiešām dotos uz šo valsti, tā izskatītos pavisam savādāka nekā attēlota filmā. Sākumā es šo filmu centos izveidot vieglu un atpūtinošu, tomēr kad sākām veidot, Dienvidslāvijā izvērsās konflikts. Daudz uzmanības tika pievērstas Dubrovnikas bombardēšanai Horvātijā. Noslēgumā mūsu filma izrādījās nedaudz smagāka un drūmāka. Tomēr es vēlos izrādīt prieku redzot pašreizējo Horvātijas miera stāvokli.

Jautājums: Un kad Jūs plānojat doties uz Horvātiju?

Mijazaki: (Smejas) Neesmu tiesīgs tagad to pavēstīt. Došos atpakaļ uz studiju, un aprunāšos par šo jautājumu ar savu producentu.

Paldies