Zilais ekrāns ir termins kino uzņemšanā un pazīstams kā tehnoloģija, kura ļauj pārveidot monohromu fonu par kādu citu attēlu vai ainu. Termins attiecināms arī uz vizuālajiem efektiem, kurus var panākt lietojot šos fonus.
Zilā krāsa foniem tiek bieži lietota tādēļ, ka tās saturs uz cilvēka ādas ir ļoti minimāls. Bet krāsu izvēle notiek pēc apstākļiem. Bieži vien fona attēls nav zils, bet tiek lietotas arī citas krāsas, piemēram, zaļa.
CGI jeb datorgrafikas attīstībā zilais ekrāns ir piedzīvojis pamatīgu evolūciju un agrāk tas bija sarežģīts laikietilpīgs process, kuru pazina pēc vārdu salikuma "travelling matte".
Izgudrotājs šai tehnoloģijai ir Warner Brothers kompānijas darbinieks, bijušais Kodak zinātnieks Artūrs Vidmers (Arthur Widmer), kurš izstrādājis arī vairākas citas tehnoloģijas, kā, piemēram, 3D pielietošanu kino un platekrāna formātu.
Zilā ekrāna tehnoloģiju viņš sāka pielietot 1958. gadā Ernesta Hemingveja darba ekranizācijā "The Old Man And The Sea".
No sākuma tika uzfilmēts filmas patiesais fons, bet pēc tam uz zilā ekrāna fona uzņēmās aktieri.
Aktieriem uzņemoties bija jāatrodas speciālā pozīcijā, kura zināma kā "caurums" (hole) – norādīta vieta fona kompozīcijā.
Aina ar zilo ekrānu tika pārfilmēta lietojot zilo filtru, tātad ir redzams tikai fons. Pēc tam lieto speciālu filmu, kura rada melnbaltu attēlu – paliek redzams fons ar izceltiem objektiem (piemēram, aktieriem), kuri iekrāsoti savādākā krāsā – process pazīstamas pēc nosaukuma "female mate".
Aina ar zilo ekrānu pēc tam tiek pārfilmēta lietojot sarkano un zaļo filtru, kura rezultātā ir redzami tikai priekšējie objekti bez fona – process pazīstamas pēc nosaukuma "male matte".
Fona attēls pēc tam tiek pārfilmēts lietojot "male mate" un zilā ekrāna aina pārfilmēta ar "female mate".
Pēc tam optiskais printeris ar divu projektoru, kameras un staru dalītāja palīdzību sakombinē šos attēlus, radot gatavo attēlu. Šo noslēdzošo procesu vajadzēja stingri pārraudzīt un 80-tajos gados to veica jau datorizēti.
Darbā "The Empire Strikes Back", Ričards Edlūns (Richard Edlund) izveidoja tā saukto "kvadrātoptisko printeri" (quad optical printer), par kuru saņēma vairākus apbalvojumus, jo tas uzlaboja procesu un padarīja to lētāku.
Mūsdienās vairākās filmās lieto ļoti daudz zilā ekrāna un pievieno fonus, kuras redzams datorgrafikas fons. 21. gadsimtā jau izveidotas vairākas šādas filmas, tai skaitā "Immortel: Ad Vitam"; "Sky Captain And The World Of Tomorrow" "Casshern"; "Star Wars Episode III"; "Sin City" un citas.
Mūsdienās aktieris var uzņemties filmā par dabu, neizejot no studijas. Pēdējos gados zilā ekrāna biežo izmantošanu ir pārņēmis zaļais ekrāns, tas saistīts ar datoru tehnoloģijām un to, ka koši zaļajai krāsai ir divreiz lielāka luminiscēšanas (luminance) vērtība.
Tomēr fona izvēlē notiek izvairīšanās no sarkanās krāsas, jo tā ir dominējoša cilvēka ādas pigmentos.
Chroma Key tehnoloģija
Galvenā fona krāsa no videosignāla tiek izstrādāta un pārlaista ar cita video signāla informāciju (citu attēlu, kas uzņemts ar, piemēram, citu kameru vai pieejams digitāli sagatavots).
Eksistē gan digitāli, gan analogi veidi, kā panākt rezultātu, ko sniedz šī tehnoloģija.
Visklasiskākais piemērs šai tehnoloģijai ir televīzijas ziņas, laika ziņas, kur, piemēram, fonā redzam karti, bet diktors norāda kartē noteiktu informāciju. Patiesībā diktors stāv pie tukša ekrāna, bet netālu no viņa atrodas projektors, kurā tas redz punktus uz kuriem ir jānorāda.
Chroma Key pielietoja senāk, šobrīd televīzijā šis efekts tiek panākts ar digitālās kompozīcijas tehnoloģijām.
Brīžiem var redzēt, ka diktoram ir kāds apģērba aksesuārs, kurš ir tuvu chroma key krāsai, attiecīgi šā aksesuāra vietā mēs varam redzēt fonu (it kā diktorā būtu caurums)
Rediģēts: 10.08.2006
|
![[Valid CSS]](bildes/dizains/reklamkarogi/validcss.gif "Pārbaudiet mūsu CSS")