Skatītāju Vērtējums:

Zemūdens civilizācijas Seotopijas pastāvēšanu aizvien vairāk un vairāk sāk ietekmēt virszemes iemītnieku kodoleksperimenti.

Saniknoti par virszemes iedzīvotāju rīcību, Seotopijas iedzīvotāji atbrīvo savu dievu Megalonu ar nolūku iznīcināt virszemes pasauli (Sākot, protams, ar Japānu!?).

Seotopijas aģenti tikmēr mēģina nozagt cilvēces jaunigudroto cilvēkveidīgo robotu Džetjaguāru (Jet Jaguar), kuru plāno izmantot, lai vadītu Megalonu.

Kopā ar robotu viņi cenšas sagūstīt arī robota izgudrotāju Goro Ibuki, kā arī viņa dēlu Rokuro un draugu Hiroši, tomēr ne viss norit pēc ļaundaru plāniem...

Kas tad tas? Ultramens? Nē... tas ir Džetjaguārs! Unikāls robots, kas apveltīts ar mākslīgā intelekta spējām un veidots no materiāliem, kurus var vairākas reizes deformēt, nezaudējot to fizikālās un ķimikālās īpašības. Šis varonis ir saldais ēdiens tokusatsu filmu cienītājiem, vismaz daļai no tiem!

Bet ne par šo varoni ir galvenais stāsts, Godzilla, Megalons un filmā parādās pat Gigans! Var taisīt augšā duo cīņās 2 pret 2, kas arī tiek darīts. Monstru ziņā šī filma ir tiešām viena no smieklīgākajām un muļķīgākajām. Ja pārējie monstri ir kaut cik iepazīti, tad iepazīstinot ar Megalonu – to var raksturot ar vārdiem – milzīgs prusaks, kuram roku vietā divi urbji!

Ja par Godzillu, tad, protams, viņš vienmēr ir bijis apveltīts ar noteiktām cilvēciskām īpašībām, tomēr tas ir un paliek monstrs ar dzīvnieciskiem instinktiem – bet ne septiņdesmitajos gados. Ko tik mēs te nevaram pamanīt!!! Bez komentāriem!

Patiesībā arī filmas „bezmonstru” ainas, kas aizņem lielāko ritlaiku ir, ja neteiktu garlaicīgas, tad samērā trulas. Par ūdens civilizāciju nerunājot – tāds kā B, nē C klases mūzikls ar drausmīgāko aktieru tandēmu. Šīs daļas ne-Godzilliskums raksturojams ar faktu, ka filma sākotnēji tika paredzēta, kā atsevišķs monstru ķinītis, kur galvenais tēls ir Džetjaguārs, tomēr finansējuma dēļ plāni mainījās, un vajadzēja iesaistīt ķirzaku tēvoci, lai tas iznes filmu gaismā.

Domāju to, ka filma ir muļīga, kā jau liela daļa septiņdesmito gadu Godzillas filmu, nav jāpierāda! Ieskatoties šo filmu vēstures rakstos, „Godzilla Pret Megalonu” ir kļuvusi pazīstama ar to, ka pēc šīs daļas iznākšanas vairums starptautiskās auditorijas, sāka uzskatīt Godzillas filmas kā bērnu izklaidi piebāztu ar zemu kvalitāti visos kino vērtēšanas aspektos.

Par pāris lietām ko iemācamies no šī darba. Īsti Japāņu džeki ir cietie rieksti. Pat ja tavu acu priekšā izsūc ezeru, tu par to nestreso. Tāpat īsti Japāņu džeki, programmējot robotus, ieprogrammē arī pašdarbības režīmu, kas nozīmē, ka robots spēj dzīvot un pieņemt lēmumus pats par sevi, vairs neklausot saimnieku. Prātīgi! Bet neprātīga, kā vienmēr, ir Japānas armija, kas izlādē uz monstru visus arsenālus, protams, pēc kāda laika attopoties, ka ir kāds superierocis, kas būtu noderīgs.

Kā jau saprotat lasot, tad ar filmu viss ir kārtībā. Tā ir laba Godzillas pārstāve, no kuras varam sagaidīt to, ko varam sagaidīt. Un labprāt to ieteiktu noskatīties sīčiem, savas fantāzijas vairošanai, bet pieaugušajiem vienkārši lai pasmietos par pārlieko muļķīgumu.